Pirms vesela gada ap šo pašu laiku domāju kur būs gads mani aizvedis. Kur būšu, ko darīšu, ko jutīšu, un ko gribēšu. Idejas bija visvisādas un nekādas, ..vispārdrošākās un tādas kuras ''sarakstā'' ieliku tikai pieminēšanas pēc, bet dīvainā kārtā šis man prātā neienāca.. Bet vai ta tā parasti tieši nenotiek? Un tad skaļi jālamājas, kad kārtējo reiz iedomājies, ko skaistu, jo tas tātad visdrīzāk nenotiks. Labi ka iztēle mani nebija līdz šim aizvedusi iepriekš, citādi bail, ka tagad te nebūtu.
Un tomēr es te esmu.
Neesmu tālu no mājām, bet tomēr te ir cita pasaule, citas mājas, bieži ne savas, citas ielas ar citādiem cilvēkiem nākam pretī. Un gadās pat smieties, un dejot, un zīmēt, un lēkāt, un negulēt līdz pieciem no rīta, bet gan līmēt un griest un ak jā zīmēt, un ēst, un dzert šampānieti, un tēju dzert, un patentēt jaunas salātu receptes ( bez nekā vārīta, jo tam vienkārši nepietiek laika) , un zīmēt, klausīties par naktī slepus slauktām govīm,.. prominādes gaismiņās vizināties, dziedāt un lapu kaudzē vāļāties, salīt un steigties, un uzticēties, un protams , jā jā, neaizmirsīsim - zīmēt, un galvenais uz brīdi, kaut uz īsu.. par ne par ko citu neatcerēties.
Cilvēki ir tik jauki, ka liekas viņus pazīstu ilgāk kā 95 dienas. vai arī vaina ir manī, un manā vajadzībā pēc cilvēkiem .. eh.. Vai nav vienalga? (:
vēl 4,5 gadus lūdzu, ja tā tam būt. Bet vai būt?
Laiks rādīs, tas visu rāda.. tam labi sanāk. Šā vai tā ir bijis vērts šeit būt, ļoti bijis vērts, un nākotnei tad pat nav nozīmes.
tas tā sākumam kā saka. A brand new one hopefully.
